Eiropas autotransporta kravu pārvadājumi nesaskaras ar vienu konkrētu traucējumu — tie piedzīvo strukturālas pārmaiņas. Izmaksas pieaug nevis īslaicīgi, bet pastāvīgi, kamēr pieprasījums saglabājas vājš. Tajā pašā laikā kapacitāte samazinās mazāk redzamos veidos, un pakalpojumu uzticamība pakāpeniski pasliktinās. Kravu nosūtītājiem, īpaši tādos tirgos kā Latvija, tas rada bīstamu stabilitātes ilūziju — pat ja faktiskā prognozējamība samazinās.
Tirgus, kas izskatās stabils — bet tāds nav
Eiropas loģistikā šobrīd notiek daudz kas. Izmaksu pieaugums dominē lielākajā daļā diskusiju, un tas ir saprotami. Degvielas cenas svārstās, parādās papildu maksas, un transporta tarifi joprojām ir zem spiediena. Daudzi šo situāciju uzreiz saista ar ģeopolitisko spriedzi, piemēram, notikumiem Irānā.
Taču realitāte ir sarežģītāka.
Tas, ko redzam šodien, nav viena notikuma rezultāts. Tas ir vairāku strukturālu pārmaiņu kopums, kas laika gaitā ir uzkrājušās un tagad būtiski pārveido Eiropas autotransporta tirgu.
Izmaksas vairs nav cikliskas
Viena no būtiskākajām pārmaiņām ir izmaksu attīstība.
Vācijā ieviestā CO₂ balstītā autoceļu nodevas (MAUT) paplašināšana 2023. gadā palielināja izmaksas aptuveni par €0,15–€0,20 par kilometru atkarībā no transportlīdzekļa emisiju klases. Lai gan tas bija būtisks pieaugums, tas netika uzreiz pilnībā atspoguļots transporta cenās, jo daudzi pārvadātāji daļu izmaksu absorbēja paši. Šī korekcija joprojām pakāpeniski atspoguļojas tirgū.
Vienlaikus arī citas Eiropas valstis paplašina līdzīgas nodevu sistēmas, arvien vairāk sasaistot tās ar emisijām un ilgtspējas mērķiem. Dīzeļdegvielas cenas turpina svārstīties, dažkārt pieaugot vai samazinoties par 5–20% salīdzinoši īsā laikā. Autovadītāju atalgojums turpina pieaugt, īpaši Rietumeiropā, un normatīvo prasību ievērošana kļūst arvien sarežģītāka un dārgāka.
Kopumā tas signalizē par būtisku pārmaiņu:
Šis vairs nav īslaicīgs izmaksu pieaugums.
Tā ir jauna izmaksu struktūra, ar kuru nozarei būs jādzīvo ilgtermiņā.
Vājš pieprasījums, bet cenas saglabājas
Interesanti, ka šis izmaksu pieaugums notiek laikā, kad pieprasījums nav īpaši spēcīgs.
Ražošanas aktivitāte Eiropā saglabājas vāja vai stagnējoša. Kravu apjomi lielākoties ir nemainīgi vai pat nedaudz samazinās. Normālos apstākļos tas nozīmētu ievērojamu transporta cenu kritumu.
Taču tas nenotiek.
Transporta tarifi saglabājas stabili vai samazinās tikai minimāli, kas daudziem tirgus dalībniekiem rada neskaidrību.
Izskaidrojums meklējams piedāvājuma pusē. Pēc 2022.–2023. gada svārstībām daudzi pārvadātāji pameta tirgu, bet citi samazināja autoparkus, lai saglabātu rentabilitāti. Tajā pašā laikā pieaugošās finansēšanas izmaksas ir būtiski palēninājušas investīcijas jaunos transportlīdzekļos.
Tas nozīmē, ka piedāvājums ir klusām pielāgojies vājākam pieprasījumam.
Rezultātā šobrīd tirgū nav stabils līdzsvars, bet gan trausla līdzsvara situācija. No malas viss var šķist kontrolēts, taču patiesībā sistēma ir kļuvusi ievērojami jutīgāka pret jebkādiem traucējumiem.
Kapacitāte pastāv — bet ne tur, kur nepieciešams
Vēl viens būtisks faktors ir nevienmērīgais kapacitātes sadalījums Eiropā.
Ne visi transporta koridori darbojas vienādi. Maršruti, piemēram, Baltija–Vācija, Polija–Benilukss vai Ziemeļvalstis–Centrāleiropa, piedzīvo lielāku spiedienu. Tie bieži ir eksporta virzīti maršruti ar nesabalansētām kravu plūsmām un atšķirīgu autovadītāju pieejamību dažādos reģionos.
Tas rada fragmentētu tirgu.
Vienā reģionā var būt pieejami transportlīdzekļi, kamēr citā vienlaikus trūkst kapacitātes. Kravu nosūtītājiem tas nozīmē, ka plānošana kļūst sarežģītāka un mazāk prognozējama.
Hibrīdo transporta stratēģiju atgriešanās
Atšķirība starp spot un līgumcenām atkal palielinās.
Spot cenas kļūst svārstīgākas, jo tās ātri reaģē uz īstermiņa tirgus izmaiņām. Līgumcenas, savukārt, pielāgojas lēnāk. Lai gan spot tirgus var šķist pievilcīgs īstermiņā, tas bieži vien rada papildu riskus — pēkšņus cenu kāpumus, zemāku prognozējamību un mazāk stabilu pakalpojumu kvalitāti.
Tāpēc arvien vairāk uzņēmumu pakāpeniski atgriežas pie hibrīdiem modeļiem.
Tie balstās uz stabilām sadarbībām ar galvenajiem pārvadātājiem, vienlaikus izmantojot spot tirgu selektīvi, lai pārvaldītu svārstības vai sezonālus pieaugumus.
Klusā uzticamības samazināšanās
Iespējams, vissvarīgākā tendence šobrīd ir arī vismazāk redzamā.
Pakalpojumu uzticamība pakāpeniski samazinās.
Tas nav pēkšņs kritums, bet gan lēns un pakāpenisks process. Piegādes termiņi kļūst mazāk konsekventi. Pēdējā brīža izmaiņas notiek biežāk. Komunikācijas nepilnības parādās arvien biežāk.
Pārvadātāji strādā ar mazākām peļņas maržām, samazinātu rezervju kapacitāti un lielāku operacionālo spiedienu. Viņi biežāk ir spiesti pielāgot maršrutus un plānus, reaģējot uz mainīgajiem apstākļiem.
Rezultātā pat tad, ja vidējie darbības rādītāji izskatās pieņemami, konsekvence aiz tiem pasliktinās.
Un tieši šo atšķirību klienti izjūt visvairāk.
Latvija: tirgus zem spiediena
Latvijā šīs tendences ir vēl izteiktākas.
Valsts ir ļoti atkarīga no starptautiskajiem autotransporta koridoriem, īpaši no savienojumiem ar Vāciju. Jebkuri traucējumi šajos maršrutos ātri atspoguļojas cenās un kapacitātes pieejamībā vietējā tirgū.
Vienlaikus Latvijas tirgū dominē mazie un vidējie pārvadātāji. Tie ir elastīgi, taču arī ievērojami jutīgāki pret ārējiem faktoriem — degvielas cenu svārstībām, ceļu nodevu pieaugumu un naudas plūsmas spiedienu.
Kad tirgus apstākļi kļūst sarežģītāki, daļa uzņēmumu samazina darbību vai pat pamet tirgu.
Rezultāts ir vienkāršs:
Mazāka stabilitāte. Lielāka mainība.
Secinājums
Pašreizējo situāciju Eiropas autotransporta tirgū nevar izskaidrot ar vienu faktoru.
Tā nav viena krīze, kas rada nestabilitāti. Tā ir vairāku mazāku pārmaiņu kombinācija — izmaksas strukturāli pieaug, kapacitāte pakāpeniski samazinās, un tirgus uzvedība kļūst arvien reaktīvāka.
Kopā šie faktori veido sistēmu, kas no malas var šķist stabila, bet patiesībā darbojas neprognozējami.
Uzņēmumiem, kas paļaujas uz autotransportu, izaicinājums vairs nav tikai kapacitātes nodrošināšana vai cenu sarunas.
Tas ir par spēju izveidot loģistikas sistēmu, kas spēj darboties konsekventi vidē, kurā konsekvence pati par sevi kļūst arvien grūtāk sasniedzama.